Noa Izgudro Laika Mašīnu

Lietus lija aiz loga, un Noa bija garlaicīgi. Viņš bija izlasījis visas grāmatas un uzbūvējis visus Lego.

– Es gribu zināt, kas notiks rīt! – Noa teica. – Varbūt rīt spīdēs saule?

Skrambis sēdēja kastē un tīrīja savus plastmasas ceļgalus.

– Ja tu zinu, kas notiks rīt, vai vari paskatīties, ko mēs ēdīsim brokastīs? Es ceru uz pankūkām!

Noa nolēma rīkoties. Viņš paņēma lielu kartona kasti (no jauna ledusskapja). Viņš aplīmēja to ar alumīnija foliju. Viņš pielīmēja vecu modinātāju un dažas pogas no tēta vecā krekla.

– Tā ir Laika Mašīna "Hronoss-1"! – Noa paziņoja.

Bleķītis apskatīja kasti.

– Analīze: Kartons. Folija. Iespējamība ceļot laikā: 0,0001%. Bet izskatās stilīgi.

– Kāp iekšā, Skrambi! – Noa komandēja. – Mēs dosimies uz rītdienu!

Viņi visi trīs iespiedās kastē. Bija šauri. Skrambis sēdēja Noa klēpī, un Bleķītis turēja pulksteni.

Noa pagrieza rādītājus uz priekšu.

– Trīs... divi... viens... AIZIET!

Viņi visi aizvēra acis un sāka kratīties (lai izliktos, ka lido). Vrrr-vrrr-vrrr!

Noa rūca kā motors. Skrambis kliedza: "Mēs esam laika tunelī! Manas ausis plīvo!"

Pēkšņi – Bums!

Viņi apstājās.

Noa atvēra kastes vāku.

Viņi joprojām bija istabā. Bet kaut kas bija mainījies.

Uz grīdas mētājās saplēsta vāze.

Un Noa (pats Noa!) sēdēja gultā un raudāja.

– Hei! – Skrambis iebakstīja Noa (tam, kas kastē). – Skaties! Tur esi tu! Un tu esi bēdīgs! Vai tev atņēma konfektēm?

Noa (kastē) bija šokēts. Viņš redzēja savu nākotni – pēc 10 minūtēm.

– Kāpēc es raudu? – Noa čukstēja.

Viņi redzēja, kā istabā ienāk tētis. Viņš turēja rokās saplēsto vāzi.

– Noa, – tētis teica stingri. – Kāpēc tu spēlēji futbolu istabā?

Noa (kastē) atcerējās. Viņš tiešām bija plānojis spēlēt bumbu pēc tam.

– Ak nē! – Noaiesaucās. – Es saplēsīšu vāzi!

Viņam vajadzēja rīkoties.

– Mums jāatgriežas tagadnē! Ātri!

Viņi atkal aizvēra vāku. Vrrr-vrrr! Atpakaļ!

Viņi izlīda no kastes.

Istaba bija kārtībā. Vāze stāvēja uz galda – vesela un skaista.

Noa piegāja pie bumbas, kas gulēja uz grīdas.

Viņš to pacēla... un ielika skapī.

– Nekāda futbola istabā, – Noa stingri noteica.

Skrambis atviegloti nopūta.

– Fū! Mēs izglābām vāzi! Un tavu dibenu no pēriena (metaforiski, protams)!

Pēc brīža ienāca tētis.

– Čau, Noa. Ko tu dari?

– Es... es būvēju laika mašīnu, tēti. Un es nolēmu nespēlēt bumbu.

Tētis pasmaidīja.

– Gudrs puika. Starp citu, mamma cep pankūkas.

Skrambis palēcās.

– PANKŪKAS! Es taču teicu! Es esmu pareģis! Es redzēju pankūkas nākotnē!

Noa pasmējās.

Viņš saprata, ka nevajag zināt visu nākotni. Pietiek zināt to, ka nevajag spārdīt bumbu istabā. Un ka pankūkas vienmēr ir laba zīme.