Noa un Lietus Laboratorija

Ārā lija. Pik-pak-pik.

Noa sēdēja pie loga un skatījās uz lāsēm, kas slīdēja pa stiklu.

– Lietus ir garlaicīgs, – Noa nopūtās. – Tas ir tikai ūdens un dūņas.

– Analīze: Nepareizi, – Bleķītis pīkstēja. – Lietus satur sarežģītu ķīmisko sastāvu. Un nedaudz maģijas.

Pēkšņi Noa pamanīja, ka viena lāse uz stikla nevis tek lejā, bet... kāpj uz augšu?

Jā! Lāse rāpās uz augšu kā mazs kāpējs. Un iekšā lāse bija mazs vīriņš zilā lietusmētelī.

Noa pielika degunu pie stikla.

– Ei! – Noa teica.

Vīriņš (kas bija tik mazs kā dzērvene) pamāja. Viņš izvilka no kabatas mazu mēģeni un kaut ko tajā iemaisīja.

– Kas tu esi? – Noa jautāja caur stiklu.

Vīriņš uzrakstīja uz stikla ar pirkstu (uzraksts parādījās kā migla):

"Esmu Lietus Zinātnieks. Es gatavoju Šodienas Lietu."

Noa atvēra logu. Vīriņš ielēca iekšā, noķerdams lietussargu (kas bija veidots no pienenes pūkas).

– Lūdzu, palīdzi man! – Vīriņš runāja ātri un burbuļojoši. – Esmu sajaucis receptes! Man vajag uztaisīt 'Miega Lietu', lai bērni aizmigtu, bet es nejauši pieliku pārāk daudz 'Pērkona Pulvera'! Tagad lietus būs pārāk trokšņains!

Skrambis, kurš sēdēja uz palodzes, ieinteresējās.

– Vai tev ir 'Desu Lietus' recepte? Es gribētu, lai no debesīm krīt cīsiņi!

– Nē! – Zinātnieks kratīja galvu. – Mums vajag Mieru. Mums vajag Sapņus.

Noa paskatījās uz Zinātnieka koferi. Tur bija daudz mazu pudelīšu: "Varavīksnes Sula", "Vēja Čuksti", "Kaķu Murrāšana".

– Kā mēs varam palīdzēt? – Noa jautāja.

– Man vajag vienu pilienu no 'Bērna Smaida' un divus pilienus no 'Mīksta Spilvena', – Zinātnieks teica.

Noa saprata. Viņš pasmaidīja – platu, siltu smaidu. Zinātnieks paķēra mazu pipeti un – Cik! – noķēra smaidu tieši no gaisa.

Tad Noa atnesa savu spilvenu. Zinātnieks izspieda no tā divus neredzamus pilienus mīkstuma.

Viņš visu samaisīja lielā mākoņu traukā.

Masu sāka mainīt krāsu – no pelēkas uz maigi, maigi violetu.

– Gatavs! – Zinātnieks gavilēja. – Tagad man tas jāizkaisa mākonī!

Viņš uzkāpa atpakaļ uz palodzes.

– Paldies, Noa! Tu izglābi nakts mieru!

Zinātnieks atvēra savu pieneņu lietussargu un ļāva vējam sevi aiznest augstu gaisā, tieši tumšajā mākonī.

Pēc brīža lietus mainījās.

Tas vairs nebija Pik-pak-pik. Tas kļuva kluss un samtains: Šššš... mmm... šššš...

Katra lāse, kas nokrita, smaržoja pēc lavandas un miega.

Skrambis sāka žāvāties.

– O... es jūtos tik... mīksts. Es gribu likties savā kastē...

Viņš iekrita kastē un pēc sekundes jau krāca.

Arī Noa sajuta, ka acis veras ciet.

Viņš iekāpa gultā.

Aiz loga lija vislabākais lietus pasaulē – zinātniski izstrādāts, lai sapņi būtu saldi.

– Arlabunakti, Zinātniek, – Noa nočukstēja.

Un lietus atbildēja: Šššš... guli...