Kapteinis Skrambis un Lielā Putu Vētra
Vannas istabā bija silts un balts kā mākonī. Gaisā smaržoja pēc zemeņu šampūna un mazliet pēc piedzīvojumiem. Ūdens krāns dūca savu mierīgo dziesmu – šššššš – un vanna pildījās ar siltu, vizuļojošu ūdeni.
Noa stāvēja pie vannas malas. Viņš nebija vienkārši piecus gadus vecs zēns, kuram jāmazgājas. Nē. Šovakar viņš bija Admirālis Noa, Septiņu Jūru Valdnieks.
– Vai kuģis ir gatavs? – Noa jautāja.
Uz vannas malas stāvēja Skrambis. Mazais plastmasas skeletiņš izskatījās ļoti kaujinieciski. Viņš bija uzlicis sev uz galvas šampūna pudeles vāciņu kā cepuri, un rokā viņam bija zobu bakstāmais, kas tagad bija viņa zobens.
– Gatavs, Admirāli! – Skrambis nosauca, paslīdot uz ziepju gabaliņa un gandrīz iekrītot izlietnē. – Ups! Tas bija plānots manevrs. Es pārbaudīju grīdas slīdamību. Ziņoju: ļoti slidens!
Noa uzmanīgi iekāpa ūdenī. Plunkš! Ūdens bija tieši tik silts, cik vajag – kā mīksta tēja. Bet tad notika brīnums. Mamma iepilināja ūdenī burvju šķidrumu no lielas, rozā pudeles.
Burbuļ-burbuļ-burbuļ...
Pēkšņi ūdens sāka augt! Balti, milzīgi putu kalni cēlās uz augšu. Tie izskatījās pēc sniegotiem vulkāniem un pūkainām pilīm. Vannas istaba pazuda. Tagad te bija Putu Okeāns.
– Kāpiet uz klāja! – kliedza Skrambis. Skrambja kuģis bija zils plastmasas ziepju trauks. Viņš tajā ielēca (diezgan neveikli, jo viņa kaulainās kājas pinās) un sāka airēt ar vecu zobu birsti.
– Mums jāatrod Pazudušā Pīle! – Noa komandēja. Dzeltenā gumijas pīlīte Pēkšķis bija pazudusi kaut kur starp milzīgajiem putu kalniem. Tā bija bīstama misija.
– Uz priekšu! – Skrambis bļāva, vicinot zobu birsti. – Uz Putu Ragu!
Viņi kuģoja cauri biezajām putām. Noa ar rokām šķēla ceļu – vūš, vūš. Putas kutināja viņa degunu, un Noa gandrīz nošķaudījās, bet viņš zināja, ka Admirāļi nešķauda. Admirāļi tikai skaļi dod pavēles.
Pēkšņi no ūdens dzīlēm pacēlās briesmīgs bumbulis.
– Briesmonis! – Skrambis iečukstējās, paslēpjoties aiz sava zobena. – Tas ir Lielais Sūklis! Viņš grib mūs noberzt tīrus!
No ūdens tiešām iznira liels, dzeltens sūklis. Tas šūpojās viļņos kā milzu valis.
– Nebaidies, Skrambi! – Noa teica drosmīgi. – Es viņu pieradināšu!
Noa paķēra sūkli, saspieda to, un no tā izšļācās silta strūklaka.
– Tu redzi? – Noa smējās. – Viņš ir draudzīgs valis. Viņš tikai grib spēlēties.
Skrambis piesardzīgi pabāza galvu no ziepju trauka.
– Fūū... Es jau domāju, ka man būs jācīnās. Mans zobens ir kļuvis mīksts no ūdens.
Skrambis mēģināja piecelties kājās, lai izskatītos varonīgi, bet ziepju trauks sašūpojās.
Gāāāāz-gāž!
Skrambis iekrita ūdenī!
– Glābiet! – viņš sauca, burbuļojot. – Es grimstu! Man nav plaušu, es esmu pilns ar caurumiem! Es kļūšu par nogrimušo dārgumu!
Noa nevilcinājās ne sekundi. Viņš bija Admirālis, un Admirāļi nepamet savus draugus. Noa ielika rokas dziļi ūdenī. Viņš sataustīja mazo, kaulaino roku. Ar spēcīgu kustību Noa izvilka Skrambi virs ūdens un uzsēdināja atpakaļ uz ziepju trauka.
Skrambis klepoja (kas izklausījās pēc klab-klab-klab). No viņa ribām tecēja ārā ūdenskritumi.
– Paldies, Noa, – Skrambis teica, noslaukot acis (kuru viņam nebija) ar slapju roku. – Tu esi mans glābējs. Es tevi ieceļu par... par Ūdens Supervaroni!
Un tad viņi to ieraudzīja. Aiz lielākā putu kalna, tur, kur ūdens krāns pilēja kā ūdenskritums, peldēja Pēkšķis. Dzeltenā pīle smaidīja, it kā nekas nebūtu noticis.
– Mēs viņu atradām! – Noa gavilēja.
Viņš uzmanīgi paņēma pīli un uzlika to uz ziepju trauka blakus Skrambim.
– Sveika, kundze, – Skrambis pieklājīgi paklanījās pīlei. – Mēs izbraucām cauri briesmīgajai Putu Vētrai jūsu dēļ. Ceru, ka jums patika pelde.
Pēkšņi atskanēja dīvaina skaņa. Gurgļ-gurgļ-šļurp... Ūdens sāka griezties. Putu kalni sāka rukt mazāki.
– Lielais atvars! – Noa iesaucās. – Mamma ir izrāvusi korķi! Okeāns pazūd!
– Evakuācija! – bļāva Skrambis. – Visi uz krastu!
Noa piecēlās kājās (ūdens tagad bija tikai līdz potītēm). Viņš jutās liels un slapjš, un mazliet nosalis, jo siltais okeāns bija prom. Piedzīvojums bija beidzies. Tagad viņš bija vienkārši slapjš puisēns vannā.
Bet tad atvērās durvis. Ienāca tētis ar kaut ko milzīgu un mīkstu rokās.
– Kur ir mans drosmīgais jūrnieks? – tētis jautāja.
– Te! – Noa sauca.
Tētis izcēla Noa no vannas un ietina viņu milzīgā, siltā, pūkainā dvielī. Tas bija tik liels, ka Noa tajā pazuda pavisam. Palika tikai deguns.
– Mēs esam Dvieļu Salā! – Noa nomurmināja no dvieļa dziļumiem. Te bija silti un droši. Te nebija vētru.
Skrambis palika uz vannas malas, žāvējot savas slapjās kājas.
– Hei! – Skrambis sauca. – Neaizmirstiet Kapteini! Man arī ir auksti! Manas ribas klab no aukstuma!
Noa pastiepa roku ārā no dvieļa un paķēra Skrambi, piespiežot to sev klāt zem siltā auduma.
– Nāc iekšā, – Noa čukstēja. – Dvieļu Salā vietas pietiek visiem.
Tētis aiznesa Noa uz gultu. Noa jutās smags un miegains. Viņa āda smaržoja pēc zemenēm un tīrības. Uzvelkot pidžamu, tā likās kā mīkstas bruņas, kas sargā no visiem pasaules vējiem.
Noa apgūlās. Skrambis tika nolikts uz spilvena. Viņš izskatījās ļoti tīrs un ļoti spīdīgs.
– Tas bija labs brauciens, Noa, – Skrambis klusi teica, it kā žāvājoties. – Bet zini... vislabākā daļa no jūras ceļojuma ir atgriešanās ostā.
– Jā, – Noa piekrita, jūtot, kā plakstiņi kļūst smagi. – Mājās ir vislabāk.
Tētis nodzēsa gaismu, atstājot tikai mazo nakts lampiņu. Tā spīdēja kā bāka tālumā.
– Arlabunakti, Admirāli, – tētis teica un noskūpstīja Noa pieri.
Un Noa aizmiga. Viņš sapņoja par baltiem putu mākoņiem, dzeltenām pīlēm un drosmīgu skeletiņu, kurš turēja stūri. Bet visvairāk viņš juta siltumu – to īpašo siltumu, kas pasaka, ka tu esi mīlēts, tīrs un pilnīgā drošībā.