Noa un Čīkstošā Grīdas Dēle

Koridora vidū bija viena grīdas dēle, kas vienmēr čīkstēja. Īīīī...

Tētis teica: – Jāsalabo. Jāiesit nagla.

Mamma teica: – Jāuzliek paklājs.

Bet Noa domāja citādi. Viņš nogūlās uz grīdas un pielika ausi pie dēles.

– Kāpēc tu čīksti? – Noa jautāja.

– Hi-hi-hi! – atskanēja no apakšas.

– Tu smejies?

– Jā! – Dēle atbildēja. – Man kut! Kad tu uzkāp man virsū ar savām pēdiņām, man ļoti, ļoti kut!

Noa pasauca Skrambi.

– Skrambi, pakutināsim dēli!

Skrambis sāka lēkāt pa dēli. Klab-klab!

– Hahahaha! Īīīīī! Hahahaha! – Dēle smējās tik skaļi, ka visa māja trīcēja.

Tētis atskrēja ar āmuru.

– Kas te notiek? Vai zemestrīce?

– Nē, tēti, – Noa teica. – Māja vienkārši smejas.

Tētis pakratīja galvu un aizgāja. Viņš nesaprata jokus.

Bet kopš tās dienas Noa vienmēr, ejot garām, maigi pakutināja dēli ar pirkstu.

Un māja viņam vienmēr atbildēja: Hi-hi!