Noa un Ēna, kas Gribēja būt Gaisma

Bija saulaina diena, un Noa spēlējās dārzā. Viņš skrēja, un viņa ēna skrēja viņam pakaļ.

Pēkšņi Noa apstājās.

Viņa ēna neapstājās. Tā turpināja skriet un iešāvās puķu dobē!

– Hei! – Noa iesaucās. – Nāc atpakaļ! Tu esi mana ēna!

Ēna izlīda no puķēm. Tā bija tumša un gara, bet izskatījās bēdīga.

– Es negribu būt tikai ēna... – tā nočukstēja. Balss bija kā vējš lapās.

Skrambis izbāza galvu no smilšu kastes.

– Kas noticis? Vai ēna pieteica streiku? Es ceru, ka mana ēna neaizies, jo viņa izskatās garāka par mani!

Noa pietupās.

– Kāpēc tu negribu būt ēna?

– Jo es esmu tumša, – Ēna teica. – Visi mīl gaismu. Visi mīl sauli. Es vienmēr esmu tikai melns pleķis uz zemes. Es gribu spīdēt!

Bleķītis pieripoja klāt.

– Analīze: Ēna nevar spīdēt. Tas ir fizikas likums #42. Ja ēna spīdētu, tā būtu gaisma, un gaismai nav ēnas. Paradokss.

Ēna nolaida galvu (kas bija plakana un melna).

– Redzi? Es esmu nekas.

Noa padomāja. Viņam palika žēl savas ēnas.

– Bet bez tevis es neizskatītos pēc īsta zēna, – Noa teica. – Paskaties uz Pīteru Penu. Viņš pazaudēja savu ēnu un bija ļoti bēdīgs.

– Tiešām? – Ēna pacēla galvu.

– Jā, – Noa turpināja. – Un ēnas var darīt to, ko gaisma nevar.

– Ko piemēram?

– Dejot! – Skrambis iesaucās. – Skaties!

Noa un Skrambis nostājās pret sauli. Viņi sāka taisīt "Ēnu Teātri".

Noa uztaisīja ar rokām putnu. Ēna uz sienas pārvērtās par milzīgu ērgli, kas lidoja.

Skrambis uztaisīja ar kauliem dīvainu figūru. Ēna pārvērtās par smieklīgu zirnekli ar cepuri.

– Oho... – Ēna bija pārsteigta. – Es varu būt ērglis? Un zirneklis?

– Tu vari būt jebkas! – Noa teica. – Gaisma ir vienkārši gaiša. Bet ēna ir stāsts. Tu esi mākslinieks.

Ēna iztaisnojās. Viņa pastiepās gara, gara – pāri visam zālienam.

– Es esmu milzis! – Ēna sauca. – Esmu garāka par māju!

Tad viņa sarāvās maziņa.

– Esmu pelīte!

Ēna sāka dejot. Viņa dejoja tango ar koka ēnu un valsi ar Skrambja ēnu.

Noa smaidīja.

– Redzi? Tu esi īpaša.

Vakarā, kad saule rietēja, ēna kļuva pavisam blāva.

– Paldies, Noa, – Ēna nočukstēja, pirms izgaisa tumsā. – Tagad es zinu. Lai būtu gaisma, ir jābūt arī ēnai. Mēs esam komanda.

Noa iegāja istabā.

– Arlabunakti, Ēna, – viņš teica tumsai zem gultas.

Un viņam likās, ka tumsa viņam pamāj atpakaļ.

Skrambis mēģināja noķert savu ēnu, bet tā visu laiku bēga.

– Hei! Kur tu skrien? Man tur ir kauli!