Noa un Ledusskapja Noslēpums

Bija nakts, un Noa gribēja dzert. Viņš klusiņām aizlavījās uz virtuvi.

Virtuve bija tumša, tikai ledusskapja gaismiņa... mirgoja?

Mirg... mirg... pauze... mirg...

Skrambis sekoja Noa (jo viņš cerēja atrast sieru).

– Vai ledusskapis rīko diskotēku? – Skrambis čukstēja. – Es gribu dejot!

Noa piegāja tuvāk. Viņš pielika ausi pie durvīm.

Iekšā atskanēja sīkas, sīkas balsis.

– Ātrāk! Ledus kūst! Mēs zaudējam saldējumu!

– Aizveriet lūku! Siers kļūst mīksts!

Noa lēnām atvēra durvis.

Skats bija neticams. Uz plauktiem, starp piena pakām un ievārījuma burkām, skraidīja maziņi cilvēciņi baltos kažociņos un cepurēs. Tie bija Temperatūras Rūķi!

Viņi skrēja ar maziem spainīšiem, nesot ledu no saldētavas uz apakšējo plauktu. Viņi izskatījās pārguruši.

– Hei! – Noa teica.

Visi rūķi sastinga. Viens rūķis iekrita sviestā. Plaukš!

– Milzis! – kliedza galvenais rūķis ar garu, apsarmojušu bārdu. – Slēpieties aiz desas!

– Es neesmu milzis, – Noa teica. – Es esmu Noa. Kas noticis?

Galvenais rūķis (vārds bija Frīzis) izlīda no desas aizsega.

– Kas noticis? Tu prasi, kas noticis?! Kāds atstāja durvis vaļā uz piecām minūtēm! Siltums ieplūda iekšā! Mūsu pasaule kūst! Vēl nedaudz, un Cīsiņu Kalns sabruks!

Noa paskatījās. Tiešām – piens bija silts, un siers svīda.

– Mums jāpalīdz! – Noa teica. – Skrambi, Bleķīti!

Bleķītis pieslēdzās ledusskapja sistēmai.

– Dzesēšanas sistēma pārkarsusi. Vajag manuālu restartēšanu. Poga atrodas aiz zemeņu ievārījuma.

– Es to izdarīšu! – Skrambis pieteicās. Viņš ielēca ledusskapī. – Brr, cik te auksti! Mani kauli klab kā kastanetes!

Skrambis rāpās pāri siera klučiem. Rūķi viņam palīdzēja, stumjot viņu no aizmugures.

– Uzmanīgi ar olām! – kliedza Frīzis. – Tās ir trauslas!

Skrambis paslīdēja uz gurķa šķēles. Vūūš! Viņš aizslīdēja garām olām un ietriecās burkānos.

– Esmu dzīvs! – Skrambis sauca. – Tikai mazliet marinēts!

Viņš sasniedza zemeņu ievārījumu. Aiz tā bija maza, sarkana poga.

– Spied! – Noa sauca.

Skrambis nospieda pogu ar kāju.

RŪŪŪŪŪ.....

Ledusskapis iedūcās. Auksts gaiss sāka plūst no ventilācijas.

Rūķi gavilēja! Viņi meta gaisā savas cepures.

– Glābti! – Frīzis raudāja laimes asaras (kas uzreiz sasala par kristāliņiem). – Paldies, Milzi Noa! Paldies, Kaulu Vīrs!

Skrambis izlīda ārā, trīcot no aukstuma.

– Lūdzu, lūdzu. Tagad iedodiet man kādu segu. Vai tosteri.

Noa uzmanīgi aizvēra durvis.

– Mums vienmēr jāaizver durvis, – Noa teica. – Lai Frīzim nebūtu jāstrādā virsstundas.

Viņi gāja atpakaļ uz gultu. Noa padzērās ūdeni.

– Zini, – Skrambis teica, sildoties zem segas. – Es domāju, ka es redzēju, kā viens rūķis ēda manu sieru. Bet es viņam piedodu. Viņi smagi strādā.

Un Noa aizmiga, zinot, ka viņa virtuvē ir maza, droša pasaule, kas rūpējas par viņa brokastīm.