Noa un Krāsu Zaglis

Noa atvēra acis, un pasaule bija dīvaina.

Viņa sega nebija zila. Tā bija pelēka.

Viņa rotaļlietas nebija krāsainas. Tās visas bija pelēkas.

Viņš piegāja pie loga. Zāle bija pelēka. Debesis bija pelēkas. Saule bija kā balta lampa.

– Kur ir krāsas? – Noa iesaucās.

Skrambis izlīda no gultas. Viņš arī bija pelēks (kas skeletam ir diezgan normāli, bet tomēr).

– Hei! Kur ir mana rozā šalle? Tā tagad izskatās pēc netīras lupatas!

Bleķītis noskenēja pasauli.

– Analīze: Krāsu spektrs pazudis. RGB līmenis: 0. Pasaule darbojas Melnbaltajā Režīmā.

Tad viņi pamanīja pēdas. Mazas, pelēkas pēdiņas, kas veda uz dārzu.

Viņi sekoja pēdām. Tās veda pie vecā šķūņa.

Iekšā sēdēja mazs, sačokurojies radījums. Viņš izskatījās pēc rūķa, bet pavisam pelēks un skumjš. Viņam rokās bija milzīgs maiss.

Un maiss mirdzēja! No tā spīdēja sarkans, zaļš, zils, dzeltens...

– Tu nozagi krāsas! – Noa teica.

Radījums sabijās un apskāva maisu ciešāk.

– Man vajag tās... – viņš šņukstēja. – Es esmu Pelēkais Rūķis. Es piedzimu pelēks. Manā pasaulē viss ir drūms. Es gribēju, lai man ir skaisti.

– Bet tu nevari paturēt visas krāsas maisā! – Skrambis teica. – Puķes raud! Zemenes nezina, vai tās ir gatavas!

Rūķis raudāja. Viņa asaras bija pelēkas.

– Ja es atdošu krāsas, es atkal būšu nekas.

Noa palika žēl rūķa. Viņš saprata, kā ir gribēt būt īpašam.

– Tev nevajag zagt citu krāsas, lai būtu skaists, – Noa teica maigi.

Noa piegāja klāt un atvēra savu krāsu kasti (kas brīnumainā kārtā vēl bija kabatā).

– Ļauj, es tev kaut ko uzdāvināšu.

Noa paņēma otu un uzkrāsoja Rūķim uz vaiga košu, sarkanu sirdi.

Rūķis paskatījās spogulī (peļķē).

– Ooo...

Sirds mirdzēja. Un no sirds siltuma Rūķa vaigi kļuva sārti. Viņa cepure kļuva zila. Viņa acis kļuva zaļas.

Viņš vairs nebija Pelēkais Rūķis. Viņš pārvērtās par Krāsaino Rūķi!

– Es spīdzu! – viņš smējās. – Paldies!

Viņš atvēra maisu un palaida krāsas vaļā.

Vūūš!

Krāsas izšāvās gaisā kā salūts. Tās nokrāsoja zāli zaļu, debesis zilas un Skrambja šalli koši rozā.

Pasaule atkal bija pareiza.

Rūķis dejoja varavīksnē.

– Mīlestība ir viskošākā krāsa, – Noa noteica.

– Jā, – Skrambis piekrita. – Un rozā man tomēr piestāv vislabāk.