Virtuves Pulvera Portāls
Virtuve smaržoja pēc kanēļa un nepadarīta darba. Uz galda stāvēja milzīga bļoda ar mīklu, miltu paka un noslēpumaina, maza paciņa ar uzrakstu "Cepamais Pulveris".
Tētis bija otrā istabā un runāja pa telefonu. "Jā, jā, es tūlīt cepšu... nē, mīkla atpūšas," viņš teica.
Bet Noa zināja, ka mīkla nemaz neatpūšas. Tā vienkārši guļ un neko nedara. Tā bija garlaicīga, brūna pika.
Noa uzrāpās uz krēsla. Viņam līdzās bija viņa uzticamie palīgi – Skrambis un Bleķītis.
– Analizēju sastāvu... – Bleķītis pīkstēja, braukājot gar miltu paku. – Mīkla ir pārāk rāma. Kustības nav detektētas. Tā izskatās pēc guļoša ezīša bez adatām.
Skrambis, kurš bija uzlicis sev galvā mazu mērtrauciņu kā pavāra cepuri, iebakstīja mīklā ar karoti.
– Tā ir mirusi! – viņš traģiski iesaucās. – Mums tā jāatdzīvina! Mums vajag maģiju!
Noa paņēma mazo paciņu. "Cepamais Pulveris".
– Tētis teica, ka šis liek mīklai augt, – Noa atcerējās. – Ja mēs pieliksim mazliet, tā paaugsies. Bet ja mēs pieliksim daudz...
– Tad tā izaugs līdz debesīm! – Skrambis pabeidza teikumu. – Un mēs varēsim uzkāpt pa to pie milžiem un nozagt viņu zelta olas! Vai vismaz zelta pankūkas!
Noa nešaubījās. Viņš atplēsa paciņu.
– Uz redzēšanos, garlaicība! – Noa uzsauca un iebēra visu paciņu bļodā.
Sākumā nekas nenotika.
Tad atskanēja kluss pšššš...
Tad skaļāks BURBUĻ-BURBUĻ!
Un tad – SPRĀDZIENS!
Balts putekļu mākonis piepildīja virtuvi, griežoties kā viesulis. Milti lidoja pa gaisu kā sniegs. Virtuves galds pazuda miglā.
Kad Noa atvēra acis, viņš ieraudzīja ko neticamu.
Mīkla vairs nebija bļodā. Tā bija... visur!
Un tā nebija vairs viena liela pika. Tā bija sadalījusies simtos mazu, brūnu mīklas vīriņu. Tie lēkāja pa galdu, šūpojās uz lampas vada un meta viens otram ar rozīnēm.
– Mīklas Briesmoņi! – kliedza Skrambis. Viņš mēģināja cīnīties ar vienu mīklas pikuci, bet tas pielipa viņam pie rokas. – Palīgā! Es tieku apēsts no ārpuses! Noņemiet mani no šī lipīgā apskāviena!
Viens mīklas vīriņš uzlēca Bleķītim uz galvas un aizsedza viņa acis.
– Kļūda! Redze bloķēta! Aktivizēt tīrītājus! Bzzzzt! – Bleķītis braukāja uz riņķi, ietriecoties cukurtraukā. Krakš! Cukurs izbira pa grīdu, un mīklas vīriņi sāka tajā vārtīties, kļūstot vēl mežonīgāki un saldāki.
Virtuvē valdīja pilnīgs haoss. Tā bija Deserta Dimensija. Skapīšu durvis virinājās, karotes skanēja kā zvani.
Skrambis pēkšņi apstājās. Viņš bija viss balts no miltiem.
– Uzberiet man to pulveri! – viņš lūdzās, stiepjot rokas pretī Noa. – Es gribu, lai arī es uzpūšos! Varbūt es kļūšu par milzu skeletu un visi no manis baidīsies? Vai vismaz es kļūšu garšīgs? Vai es esmu rokas? – Skrambis skatījās uz savām kaulainajām plaukstām, kas tagad izskatījās pēc cepumiem. – Ņam!
Noa saprata, ka viņam jārīkojas. Šis nebija vairs joks. Mīklas vīriņi tūlīt ieņems visu māju!
Viņš uzkāpa uz krēsla, kurš bija visaugstākais.
Viņš paņēma rokās lielo koka karoti kā zizli.
– KLUSUMU! – Noa nokliedza savā visstingrākajā "Konditora" balsī.
Mīklas vīriņi sastinga. Viņi pagriezās pret Noa. Simts mazu, lipīgu sejiņu.
– Es esmu Galvenais Konditors! – Noa paziņoja. – Un šī ir mana virtuve!
Viņš norādīja ar karoti uz bļodu.
– Jūs neesat briesmoņi. Jūs esat cepumi! Un cepumu vieta ir bļodā!
Mīklas vīriņi saskatījās. Viņi saprata, ka Noa nejoko. Viņam bija Karote.
Viens pēc otra, noliekuši galvas, mīklas vīriņi sāka soļot atpakaļ uz bļodu. Tie, kas bija uz lampas, noleca lejā (pļekš!). Tie, kas bija cukurā, nopurinājās un iekāpa atpakaļ.
Pēc piecām minūtēm bļoda atkal bija pilna. Haoss bija beidzies. Tikai virtuve izskatījās tā, it kā te būtu uzsprāgusi miltu bumba.
Skrambis noslaucīja miltus no pieres.
– Fūū... – viņš nopūtās. – Tas bija tuvu. Es gandrīz kļuvu par pīrādziņu ar gaļu. Lai gan man nav gaļas.
Bleķītis beidzot notīrīja savu sensoru.
– Krīze novērsta. Mīkla neitralizēta. Bet vides piesārņojuma līmenis (milti) ir 99%.
Tajā brīdī virtuvē ienāca tētis.
– Nu, kā iet ar cepš... – viņš apstājās.
Tētis skatījās uz miltiem uz grīdas. Uz cukuru. Uz baltajiem skapīšiem. Un uz Noa, kurš stāvēja uz krēsla, viss balts kā sniegavīrs, ar karoti rokā.
Tētis lēnām ievilka elpu.
Bet tad viņš paskatījās uz bļodu. Mīkla tur stāvēja rātni.
– Kas šeit notika? – tētis jautāja, cenšoties nesmieties (bet viņa acis smējās).
Noa nokāpa no krēsla.
– Mīkla gribēja bēgt, tēti. Viņa uztaisīja armiju. Bet es viņus sakārtoju. Es biju Konditors.
Tētis piegāja pie Noa un notrausa miltus no dēla degungala.
– Es redzu, – tētis teica. – Tu esi ne tikai konditors. Tu esi mazs līderis. Savākt tādu haosu... tas prasa lielu drosmi.
Tētis paņēma Noa klēpī.
– Bet zini, ko dara labi līderi pēc uzvaras?
– Ko? – Noa jautāja.
– Viņi palīdz sakopt kaujas lauku.
Un tā viņi tīrīja virtuvi. Skrambis palīdzēja, slaukot miltus ar savām ribām (kas darbojās kā sietiņš), un Bleķītis kļuva par mazu putekļu sūcēju. Virtuve drīz atkal spīdēja, un krāsnī cepās visgardākie, visrāmākie cepumi pasaulē.
Bet Noa zināja noslēpumu – katrā cepumā iekšā bija mazs, drosmīgs piedzīvojums, kas garšoja pēc maģijas un uzvaras.