Noa un Dusmu Vulkāns

Noa bija dusmīgs. Ļoti, ļoti dusmīgs.

Viņa tornis no klučiem bija sabrucis (trešo reizi!). Un mamma teica, ka nedrīkst ēst konfektes pirms pusdienām.

Noa jutās, ka viņa vēderā vārās karsta zupa. Viņa rokas savilkās dūrēs. Viņa piere saraucās.

– Grrr! – Noa rūca.

Skrambis paslēpās aiz dīvāna.

– Uzmanību! Trauksme! Noa kļūst sarkans! Viņš izskatās pēc tomāta, kas tūlīt sprāgs!

Un tad notika brīnums (vai briesmas).

Noa dusmas bija tik lielas, ka tās izlīda ārā.

Istabas vidū, uz paklāja, pēkšņi izauga mazs, sarkans kalns. Tas kūpēja.

Puf-puf... Rūūū...

Tas bija Dusmu Vulkāns.

Tas auga lielāks. Tas kļuva tik augsts kā galds. No virsotnes sāka tecēt sarkana lava (kas izskatījās pēc aveņu ķīseļa, bet ļoti karsta).

– Analīze: Emocionālā pārslodze, – Bleķītis pīkstēja. – Vulkāna izvirduma varbūtība: 99%. Evakuācija ieteicama!

– Es neiešu prom! – Noa kliedza. – Es esmu dusmīgs!

Vulkāns atbildēja: GRRR! un izšāva gaisā dūmu mākoni, kas smaržoja pēc piedegušiem grauzdiņiem.

– Noa! – Skrambis sauca. – Ja tu turpināsi dusmoties, vulkāns sakušinās visas tavas mantas! Mans Lego kļūs par Lego zupu!

Noa saprata, ka Skrambim taisnība. Vulkāns barojās no viņa dusmām.

– Ko man darīt? – Noa jautāja. Viņam gribējās raudāt.

– Tev tas jāatdzesē! – Skrambis ieteica. – Ar ledu? Ar ūdeni? Ar ventilatoru?

– Nē, – Noa teica. – Ar elpošanu.

Mamma viņam bija mācījusi "Vulkāna Elpošanu".

Noa aizvēra acis. Viņš dziļi ievilka elpu caur degunu. Ieelpa...

Vulkāns pārstāja rūkt.

Viņš lēni izpūta gaisu caur muti. Izelpa...

Vulkāns kļuva mazliet mazāks.

Ieelpa... Es esmu mierīgs.

Izelpa... Dusmas aiziet.

Ar katru elpas vilcienu vulkāns sarāvās. Sarkanā krāsa kļuva blāvāka. Dūmi izklīda.

Pēc piecām ieelpām vulkāns bija pazudis. Tā vietā uz paklāja gulēja mazs, silts, sarkans akmentiņš.

Noa pacēla akmentiņu. Tas bija gluds un patīkams.

– Tas bija tuvu, – Skrambis izlīda no slēptuves. – Es jau domāju, ka būs jāsauc ugunsdzēsēji (vai psihologi).

Noa ielika akmentiņu kabatā.

– Es to paturēšu, – viņš teica. – Lai atcerētos, ka es varu nodzēst vulkānu.

Mamma ienāca istabā.

– Vai viss kārtībā? Bija tāds troksnis.

– Jā, mammu, – Noa pasmaidīja. – Mēs tikai sakārtojām ģeogrāfiju.

Skrambis piekrītoši pamāja.

– Jā. Un tagad, lūdzu, iedodiet man cepumu. Stress dedzina kalorijas, pat ja man to nav.