Diena, kad Noa Kļuva Neredzams

Noa piecēlās no rīta un paskatījās spogulī. Un... neko neredzēja.

Tur bija viņa pidžama, kas karājās gaisā. Bet iekšā neviena nebija!

– Āaaaa! – Noa iebļāvās.

Viņš paskatījās uz savām rokām. Tās bija pazudušas. Viņš bija kļuvis par Gaisu!

Skrambis pamodās.

– Kāpēc tā pidžama lido? – Skrambis jautāja miegaini. – Vai tas ir spoks? Spoks vārdā Pidžama?

– Tas esmu es, Noa! – Noa teica.

– Oho! Tu esi neredzams nindzja! – Skrambis bija sajūsmā. – Tu vari darīt visu! Tu vari izzagt cepumus, un neviens neredzēs! Tu vari kutināt kaķi, un viņš domās, ka to dara vējš!

Sākumā tas likās jautri. Noa aizgāja uz virtuvi. Mamma un tētis ēda brokastis.

Noa nostājās viņiem priekšā un lēkāja. Neviens nepamanīja.

Noa paņēma pankūku no šķīvja. Tētis brīnījās:

– Kur palika mana pankūka? Dīvaini.

Bet neviens neteica: "Labrīt, Noa." Neviens viņu neapskāva. Neviens nesmaidīja.

Mamma teica tētim: – Kur ir Noa? Viņš vēl guļ?

Noa kliedza: – Es esmu te! Te, pie galda!

Bet viņa balss bija pārāk klusa, jo viņš bija neredzams. Tā skanēja kā gaisa plūsma.

Noa sajutās vientuļš. Būt neredzamam nebija forši. Būt neredzamam nozīmēja būt vienam.

Viņš aizgāja atpakaļ uz istabu. Viņš apsēdās uz gultas malas un sāka raudāt.

– Šņuk...

Asaras pilēja uz grīdas.

Un notika brīnums. Tur, kur asaras nokrita, parādījās mazi, spoži punktiņi. Viņa asaras bija redzamas!

Skrambis to pamanīja.

– Hei, pidžama raud! – Skrambis piegāja klāt. – Noa? Vai tu esi bēdīgs?

– Jā, – Noa šņukstēja. – Es negribu būt neredzams. Es gribu, lai mani redz.

Skrambis apskāva neredzamo Noa.

– Es tevi redzu, – Skrambis teica. – Es redzu tavu sirdi (metaforiski). Un es dzirdu tavus puņķus.

Bleķītis ieslēdza savu tuvo gaismu un iespīdināja Noa sejā (tur, kur tai vajadzēja būt).

– Analīze: Objekts kļūst redzams, kad jūt emocijas.

Noa sajuta Skrambja kaulaino apskāvienu. Viņš sajuta mīlestību. Un lēnām, lēnām sāka parādīties viņa deguns. Tad ausis. Tad vasaras raibumi.

Pēc minūtes Noa atkal bija redzams!

– Tu esi atpakaļ! – Skrambis gavilēja. – Un tu izskaties lieliski! Tik krāsains!

Noa ieskrēja virtuvē.

– Labrīt, mammu! Labrīt, tēti!

Mamma viņu ieraudzīja un plati pasmaidīja.

– Labrīt, saulstariņ! – viņa viņu cieši samīļoja.

Noa saprata, ka labākā superspēja nav būt neredzamam. Labākā superspēja ir būt redzamam un mīlētam.